Latvijas Valsts svētku nedēļā īpaši lepojamies ar savu valstisko piederību un tradīcijām - piespraužam pie apģērba sarkanbaltsarkanās lentītes, pieminam mūsu tautas vēsturē nozīmīgus brīžus, ieklausāmies līdzcilvēku atmiņu stāstos un sajūtās par to, ko katram nozīmē Latvija. Veids, kā paust savu piederību un mīlestību pret dzimto zemi, katram ir atšķirīgs.Tiesu administrācijas Starptautiskās sadarbības un analītikas nodaļas vadītājas vietniece Inta Salinieka mīlestību pret dzimteni ieauž lakatos un jostās.
Inta Salinieka: “Kas man ir Latvija? Vēl sen kopš 1991. gada Latvija man bija mājas ar vecāsmātes austiem dvieļiem, galdautiem, palagiem un segām no mammas pūralādes, un vienlaikus liels jautājums “kā viņa to prata?’’, kas sajaucies ar kaut ko līdzīgu izmisumam, ka tas var pazust, jo vienīgā vieta, kur biju redzējusi stelles, bija Brīvdabas muzejs un mājas krājumi gāja tikai mazumā, un vecomāti aužam nemaz netiku redzējusi.
Tad tā lēnām, 2000. gadu sākumā ar savu pirmo noausto ceļu jostiņu, ar nekad iepriekš nedzirdētām tautasdziesmām, Vasaras saulgriežiem pašas pa pusei darinātā tērpā, atnāca skolotāja, atnāca aušanas grāmatas, laiks aušanai un pašai savas stelles un miers. Miers, ka visa tā bagātība un skaistums, kas no senlaikiem glabāts, rakstos un audeklos ierakstīts, ar sarkanbaltsarkaniem dzīpariem bagātināts, daudz, daudz senāks par 105 gadiem, ir klātesošs ikdienā, godā celts un savā vietā – Latvijā.
Bet es nu eksperimentēju, jo gribas izmēģināt tik daudz. Tāpēc krājumos ir dvieļi ar ielasītiem rakstiem, lakati, segas, grīdceliņi, pirts paklāji, jostas: sarkanbaltā ar zilo – Viļānu novada (jo vistuvāk vecvecvecāku dzīvesvietai), bet tumši zilais ar dzelteno man vienkārši ļoti patīk un, kā izrādās, ir viens no latviešiem tradicionāliem krāsu salikumiem”.
